In Memoriam

Ir brīži, kad esam spiesti izjust savu bezspēcību nenovēršamības priekšā, lai kā arī mēs cīnītos. Un tā, 8. jūnijā pēc mēnesi ilgas strauji progresējošas slimības, pārstāja pukstēt manas mātes- visbrīnišķīgākā cilvēka manā dzīvē, sirds. Lai kādas bija mūsu pūles- neizdevās uzcelt māmiņu. Atteicās nieres, tām sekoja pārējie orgāni. Tikai sirds, kā mazs motoriņš cīnījās kā lauva, bet arī tai pietrūka spēka…
Ko lai dara? Mīlestību pret rozēm pilnībā esmu mantojis no mātes, tāpēc labākā piemiņa viņai būs tas, ja es turpināšu audzēt un kopt rozes un likt lietā visu to labo, ko  māte man ir devusi. Varbūt tā arī ir nemirstība, jo tavs gars ir dzīvs tik ilgi, cik ilgi tavas idejas, domas, atdotā pieredze dzīvo citos un pāriet atkal tālāk…
 Tāpēc rozēm turpinājums sekos.
Lai Dievs dod Tev mierīgu dusēšanu, māmuliņ.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s