Ko man iemācīja pagājušā ziema.

Pagājušās ziemas nodarītais posts ir tiešām būtisks un īsti pat neizskaidrojams. Apsala augļu koki, košumkrūmi ir tā apsaluši, ka, izskatās- būs jāmet ārā, rododendriem nosaluši ziedpumpuri- nekādas ziedēšanas šovasar nebūs, rozes šopavasar ir tik sliktā paskatā, ka neatceros iepriekš tādas pie sevis redzējis. Tai pat laikā ziemu nevarētu nosaukt par ekstrēmu. Viss it kā bija , kā parasti- bija gan sniegs, gan mērens sals, tika piesegts viss, kas jāpiesedz, tomēr rezultāti ir tādi, kādi tie nu ir. Pie tam apjautājot citus dārzkopjus apkārtnē- arī tie atzīst, ka ziemas zaudējumi ir ievērojami, ja salīdzina ar citiem gadiem. Mistika.

Lai nu kā- slikts rezultāts arī ir rezultāts, un labums no neveiksmēm ir tāds, ka no viņām var mācīties, ko arī mēģinu darīt:

1. Lai arī sniegs ir labs siltuma izolators, uz viņu paļauties, kā vienīgo rožu segmateriālu nevar, jo:

  • sniegs ir nepastāvīgs- puteņa laikā vējš viņu aizpūš, un rozes atsedzas, saulainā laikā ap rožu ceriem saules un vēja ietekmē veidojas gaisa kanāli, pa kuriem sals tiek iekšā, pirmais pavasara siltuma vilnis, visu sniega apsegu izkausē, un tam sekojošo aukstuma vilni ( jau 2 gadus tas ir martā) rozes jau ar pumpuriem spiestas pārciest atsegtas,
  • sniegs mēdz uzkrist arī uz slapjas un nesasalušas zemes, bet zem sniega rozes nevēdinās, tāpēc tām parādās izsušanas briesmas, bez tam tādos apstākļos sēņu slimības jūtas ļoti labi (stumbru brūnplankumainība, no kuras cieta visas tās rozes, kas bija rūpīgi ieziemotas ar sniegu),

2. Vislabākais ir pārsegs, zem kura rozēm ir brīva telpa, un kuru var pavasarī pirmā siltuma viļņa laikā vēdināt, lai nebūtu par siltu apakšā, un kurš nebūtu uzreiz jāņem nost, jo, neizbēgami nāks aukstuma vilnis, kas centīsies visu nosaldēt. Bez tam rozēm diez ko nepatīk pavasara spēcīgā saule uzreiz pēc ziemas guļas. Pagājušo gadu vislabāk pārziemoja rozes, kas bija zem būdiņām, ko saslēju no vecām jumta šifera plāksnēm, ar vēdināšanu pa galiem, sliktāk pārziemoja rozes zem egļu zariem un vissliktāk tās, kuras bija tikai ar sniegu vai ievīstītas agrotīklā.

3. Ir jāveic pretsēņu apstrāde gan rudenī, rozes ieziemojot, gan pavasarī atsedzot. Rudenī tas varētu būt 3% dzelzs vitriols, ko slavē Krievijas rožaudzētāji, pavasarī vecais labais 1% Bordo. Citādi lielu skādi var nodarīt stumbru brūnplankumainība, kas pavasarī var nobeigt jau spēcīgi sapumpurojušas rozes.

4. Nav uzreiz jāmet ārā rozes, kuras izskatās beigtas pēc ziemas. Ja stumbrs tuvāk potējumam vēl ir zaļš, vēl var kāds snaudošs pumpurs tomēr mosties un roze atlabt. Bez tam, ja roze ir iestādīta klasiskajā 3 pirkstu platuma dziļumā, vēl ir zemē vieta virs potējuma, kur dzīt jaunus asnus. Tā man šopavasar iznāca ar Tom Tom, kuru dabūju spraust zemē atpakaļ, jo, domādams, ka ar viņu ir cauri, izraku, lai atbrīvotu vietu jaunai rozei. Jaunajai rozei nācās meklēt citu vietu, tā kā Tom Tom deva ārā tik spēcīgus asnus, ka nebija divu domu- tas vēl ir glābjams.

Un tā, apkopojot rezultātus, izskatās, ka pagājušo ziemu esmu zaudējis, lai gan cerības vēl pilnībā nav zudušas, kādas 3 vai 4 rozes. Žēl par visām, jo nav nesmuku rožu, un katra roze ir savā ziņā unikāla.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s