Tag Archives: Rožu ieziemošana

Prātojumi, gatavojot rozes ieziemošanai.

Lai gan rozes ieziemot vēl ir stipri par ātru, tomēr gatavošanās tam ir jāsāk, jo pats ieziemošanas brīdis parasti pienāk strauji un, kā likums, nedēļas vidū, kad ar to nodarboties galīgi nav laika. Ir bijušas reizes, kad esmu skraidījis tumsā pa dārzu ar bateriju, bērdams kūdru uz rožu kakliņiem. Tāpēc tagad cenšos sagatavoties ieziemošanai vēl laikus, kamēr silts, jo tāpat bez pārsteigumiem jau neiztiks.

Mana gatavošanās rožu ieziemošanai ietver sevĪ:

– kālija papildmēslojuma uzbēršanu, ko izdarīju jau pirms kāda laika. Kālijs rozēm palīdzot pārziemot,

– egļu skuju sagādi. Egļu skujas tomēr, pēc manām domām, mūsu apstākļos ir gandrīz vai ideāls rožu apsegs sala aizsardzības un vienlaicīgas rožu vēdināšanas ziņā. Vienīgais mīnuss, kura dēļ es šķībi skatos uz skujām, ir tas, ka egļu skujas ļoti paskābina augsni, efektu varot salīdzināt ar sērskābi- tāpēc mežā zem eglēm nekas neaugot. Pavasarī, noņemot apsegus, visas skujas līdz ar plānu augsnes virskārtu jāaizvāc. Egļu skujas vislabāk gādāt mežā tur, kur izcirtumos egles cērt- augstākie zari eglēm ir kupli un biezi, uz zemes tik labus zarus no augošām eglēm nevar dabūt. Cik daudz vajag?- pilnu mašīnas bagāžnieku, par daudz jau nebūs, un tad vēl būs jākombinē ar citiem apsegiem,

– rožu noņemšanu no balstiem un apgriešanu. Vīteņrozes, kuras gribu saglabāt garas, apgriežu nedaudz, galvenokārt koncentrējoties uz slimību un citādi bojāto zaru izgriešanu, vēl arī nākas izgriezt zarus, kuri tā savijušies, ka praktiski nav iespējams atbrīvot. Tūlīt pat sāku vīteņrozes pieliekt un slogot. Tas jādara pakāpeniski, jo rozes tā nemaz neļaujas uz reizi liekties gar zemi- lepnas dāmas. Ir pat vīteņrozes, kuras liecot, vienalga lūst- tādas kā Lichtkonigin Lucia vai Antike. Tāpēc šoruden Lūciju apgriezu kā krūmrozi. Liecot rozes vēl ir jāuzmanās, lai roze nenolūst pie potēšanas kakliņa, jo tā ir vieta, kur viņa cenšas liekties. Te nu ir pie rozes celma jāpieliek kaut kāds atbalsts, piemēram, kaut vai koka bluķēns, lai roze liecas ap to, nevis lauž nost kakliņu. Tējrozes un krūmrozes apgriežu pēc principa: tas kas būs virs apsega- vienalga nosals. Pie reizes rožu ceru tādā veidā arī atlapoju. Nelielas pārdomas par apgriešanu ir pie rozēm, kuras zied uz otrā gada dzinumiem- cik tālu griezt, ko atstāt. Augststumbra rožu man nav un neinteresējos, tāpēc to ieziemošanas problēmas nav manas problēmas. Pēc apgriešanas man radās vesels klēpis ar rožu ziediem un pumpuriem, ko ielikt vāzē- pēdējais sveiciens no rozēm un vasaras,

– 3% dzelzs vitriola šķīduma miglošana uz rozēm. Šo lietu daru pirmo reizi, jo to plaši pielieto Krievijas rožu audzētāji. Mērķis- pasargāt rozes no sēņu slimībām ziemas laikā- īpaši pret rožu kātu brūnplankumainību. Nedaudz tas pasākums biedē, jo rožu ceru svaigās griezumvietas apdega zili melnas, bet varbūt ka tā vajag. Nekas, pavasaris parādīs, bija vai nebija pareizi. 5 litru miglotāja (150 g dzelzs vitriola) uzpildīšana pilnībā pietiks kādiem 20- 30 rožu stādiem. Ar pāri palikušo šķīdumu nomigloju sūnu vietās, kur tā dārzā savairojusies- sūnai dzelzs savienojumi nepatīk. Un, skat, pēc dienas sūna nodegusi brūni melna.

Tas arī īsumā viss. Šos darbus darot, jau saplānoju, kādu apsegu katrai rozei pielietošu. Tagad atliek tikai sagādāt vēl sausu kūdru, kādu kasti, agrotīklu, plēvi, jā arī žurku indi, ko palikt zem apsegiem, jo pagājušo ziemu žurkas atsevišķu rožu cerus nograuza līdz zemei, kā arī totāli sabojāja vīteņrozes.

Nu ko, gaidām salu.

Advertisements

Kas tad nav pārdzīvojis pagājušo ziemu?

Šodien pārskatīju tās rozes, kuras pēc ziemas vairs nav izrādījušas dzīvības pazīmes- paraku vaļā, nāk vai nenāk kāds zaļš asns, citādi būs kā  pagājušo gadu, kad rāvu ārā, pāris rozes nācās spraust atpakaļ, jo zem augsnes virskārtas sparīgi nāca ārā jauni dzinumi. Šoreiz nekā. Nu ko, kas beigts, tas beigts. Un tā ziemas rezultāts- 4 zaudētas rozes. Pirmās 2 bija dārzā izstādītas podiņu rozes, kuras ziemā pārdod ziedošas. Par tām nav liels brīnums, lai gan viena jau bija sekmīgi ziemojusi vairākas ziemas, bet otra pavasarī pat sāka dzīt ārā dzinumus, taču tad, laikam, tomēr spēki pietrūka. Nu nav jau viņas domātas kā āra rozes mūsu apstākļiem. Ja gribas ķēpāties, jāaudzina kā konteinerrozes- man negribas.

Lielāks zaudējums bija Midsummer, kurš tad nu beidzot ir iznīcis pavisam. Švaks jau viņš bija, jo slikti pārziemoja iepriekš.  Nezinu vai atjaunošu, jāpadomā.

Pavisam negaidīts ir Lichtkonigin Lucia zaudējums- spēcīgs krūms, ieziemots tāpat kā visas pārējās, bet šopavasar beigts jau no starta. Jāsaka kā tais meksikāņu seriālos: “Porkē”??? Laikam tā vieta rozēm nav laimīga- jau otrā roze neiztur ziemu, vairāk rozes tur nestādīšu. Par laimi man ir vēl  2 Lūcijas.

Un tā, ja vēl pieskaita iepriekš pieminētos grauzēju radīto skādi- rozes pārziemojušas ir so so, varēja būt labāk.

Jauns ziemošanas pārsteigums- grauzēju postījumi.

Pagājušo ziemu tika eksperimentēts ar jaunu rožu piesegšanas veidu- kartona kastēm, kas pārsegtas ar agrotīklu un pa virsu ar polietilēna plēves pārklāju, lai biežie atkušņi, kas raksturīgi mūsu ziemām, nepārvērstu kastes slapja papīra blāķī, zem kura mitrumā iet bojā rozes. Rezultāti- nav izcili, bet principā tā ieziemot var, taču jārēķinās ar to, ka vējš visu ziemu centīsies plēves pārsegus noraut, kastes dabūs mitrumu un saplaks- rozēm iestāsies antisanitāri apstākļi, parādīsies pelējums un citas ar mitrumu un sliktu vēdināšanu saistītas problēmas, kuras var daļēji mazināt, pavasarī savlaicīgi atsedzot un vēdinot. Nu bet tā ir papildus ķēpa.

Taču ir vēl viena problēma, ar kuru tik lielā mērā iepriekš nebiju saskāries, bet, kura šopavasar atklājās Alsungas dārzā- izrādās zem kastēm sev ziemošanas vietu bija izraudzījušies grauzēji, iespējams, peles, kuri savā badīgumā nograuzuši piesegtajiem rožu dzinumiem visu mizu, kam tikuši klāt. Dzinumi apgrauzti tiktāl, ka pavasarī jau gājuši bojā- atliek tikai nogriezt un izmest.

Nākamo ziemu tas ir jāņem vērā un jāparedz aizsardzība pret grauzējiem, ja negrib pazaudēt rozes- nu kaut vai jāpabāž kaķis zem kastēm ;-), bet, ja nopietni- inde, ap ceriem sausas kūdras apbērums, jo apgrauztas ir tās rozes daļas, kas ir virs zemes. Varbūt, ka pa vasaru vēl kas iešausies prātā. Un dārzā jāsastāda labi daudz žurku puķu.

Ko man iemācīja pagājušā ziema.

Pagājušās ziemas nodarītais posts ir tiešām būtisks un īsti pat neizskaidrojams. Apsala augļu koki, košumkrūmi ir tā apsaluši, ka, izskatās- būs jāmet ārā, rododendriem nosaluši ziedpumpuri- nekādas ziedēšanas šovasar nebūs, rozes šopavasar ir tik sliktā paskatā, ka neatceros iepriekš tādas pie sevis redzējis. Tai pat laikā ziemu nevarētu nosaukt par ekstrēmu. Viss it kā bija , kā parasti- bija gan sniegs, gan mērens sals, tika piesegts viss, kas jāpiesedz, tomēr rezultāti ir tādi, kādi tie nu ir. Pie tam apjautājot citus dārzkopjus apkārtnē- arī tie atzīst, ka ziemas zaudējumi ir ievērojami, ja salīdzina ar citiem gadiem. Mistika.

Lai nu kā- slikts rezultāts arī ir rezultāts, un labums no neveiksmēm ir tāds, ka no viņām var mācīties, ko arī mēģinu darīt:

1. Lai arī sniegs ir labs siltuma izolators, uz viņu paļauties, kā vienīgo rožu segmateriālu nevar, jo:

  • sniegs ir nepastāvīgs- puteņa laikā vējš viņu aizpūš, un rozes atsedzas, saulainā laikā ap rožu ceriem saules un vēja ietekmē veidojas gaisa kanāli, pa kuriem sals tiek iekšā, pirmais pavasara siltuma vilnis, visu sniega apsegu izkausē, un tam sekojošo aukstuma vilni ( jau 2 gadus tas ir martā) rozes jau ar pumpuriem spiestas pārciest atsegtas,
  • sniegs mēdz uzkrist arī uz slapjas un nesasalušas zemes, bet zem sniega rozes nevēdinās, tāpēc tām parādās izsušanas briesmas, bez tam tādos apstākļos sēņu slimības jūtas ļoti labi (stumbru brūnplankumainība, no kuras cieta visas tās rozes, kas bija rūpīgi ieziemotas ar sniegu),

2. Vislabākais ir pārsegs, zem kura rozēm ir brīva telpa, un kuru var pavasarī pirmā siltuma viļņa laikā vēdināt, lai nebūtu par siltu apakšā, un kurš nebūtu uzreiz jāņem nost, jo, neizbēgami nāks aukstuma vilnis, kas centīsies visu nosaldēt. Bez tam rozēm diez ko nepatīk pavasara spēcīgā saule uzreiz pēc ziemas guļas. Pagājušo gadu vislabāk pārziemoja rozes, kas bija zem būdiņām, ko saslēju no vecām jumta šifera plāksnēm, ar vēdināšanu pa galiem, sliktāk pārziemoja rozes zem egļu zariem un vissliktāk tās, kuras bija tikai ar sniegu vai ievīstītas agrotīklā.

3. Ir jāveic pretsēņu apstrāde gan rudenī, rozes ieziemojot, gan pavasarī atsedzot. Rudenī tas varētu būt 3% dzelzs vitriols, ko slavē Krievijas rožaudzētāji, pavasarī vecais labais 1% Bordo. Citādi lielu skādi var nodarīt stumbru brūnplankumainība, kas pavasarī var nobeigt jau spēcīgi sapumpurojušas rozes.

4. Nav uzreiz jāmet ārā rozes, kuras izskatās beigtas pēc ziemas. Ja stumbrs tuvāk potējumam vēl ir zaļš, vēl var kāds snaudošs pumpurs tomēr mosties un roze atlabt. Bez tam, ja roze ir iestādīta klasiskajā 3 pirkstu platuma dziļumā, vēl ir zemē vieta virs potējuma, kur dzīt jaunus asnus. Tā man šopavasar iznāca ar Tom Tom, kuru dabūju spraust zemē atpakaļ, jo, domādams, ka ar viņu ir cauri, izraku, lai atbrīvotu vietu jaunai rozei. Jaunajai rozei nācās meklēt citu vietu, tā kā Tom Tom deva ārā tik spēcīgus asnus, ka nebija divu domu- tas vēl ir glābjams.

Un tā, apkopojot rezultātus, izskatās, ka pagājušo ziemu esmu zaudējis, lai gan cerības vēl pilnībā nav zudušas, kādas 3 vai 4 rozes. Žēl par visām, jo nav nesmuku rožu, un katra roze ir savā ziņā unikāla.