Lai gan rozes ieziemot vēl ir stipri par ātru, tomēr gatavošanās tam ir jāsāk, jo pats ieziemošanas brīdis parasti pienāk strauji un, kā likums, nedēļas vidū, kad ar to nodarboties galīgi nav laika. Ir bijušas reizes, kad esmu skraidījis tumsā pa dārzu ar bateriju, bērdams kūdru uz rožu kakliņiem. Tāpēc tagad cenšos sagatavoties ieziemošanai vēl laikus, kamēr silts, jo tāpat bez pārsteigumiem jau neiztiks.
Mana gatavošanās rožu ieziemošanai ietver sevĪ:
– kālija papildmēslojuma uzbēršanu, ko izdarīju jau pirms kāda laika. Kālijs rozēm palīdzot pārziemot,
– egļu skuju sagādi. Egļu skujas tomēr, pēc manām domām, mūsu apstākļos ir gandrīz vai ideāls rožu apsegs sala aizsardzības un vienlaicīgas rožu vēdināšanas ziņā. Vienīgais mīnuss, kura dēļ es šķībi skatos uz skujām, ir tas, ka egļu skujas ļoti paskābina augsni, efektu varot salīdzināt ar sērskābi- tāpēc mežā zem eglēm nekas neaugot. Pavasarī, noņemot apsegus, visas skujas līdz ar plānu augsnes virskārtu jāaizvāc. Egļu skujas vislabāk gādāt mežā tur, kur izcirtumos egles cērt- augstākie zari eglēm ir kupli un biezi, uz zemes tik labus zarus no augošām eglēm nevar dabūt. Cik daudz vajag?- pilnu mašīnas bagāžnieku, par daudz jau nebūs, un tad vēl būs jākombinē ar citiem apsegiem,
– rožu noņemšanu no balstiem un apgriešanu. Vīteņrozes, kuras gribu saglabāt garas, apgriežu nedaudz, galvenokārt koncentrējoties uz slimību un citādi bojāto zaru izgriešanu, vēl arī nākas izgriezt zarus, kuri tā savijušies, ka praktiski nav iespējams atbrīvot. Tūlīt pat sāku vīteņrozes pieliekt un slogot. Tas jādara pakāpeniski, jo rozes tā nemaz neļaujas uz reizi liekties gar zemi- lepnas dāmas. Ir pat vīteņrozes, kuras liecot, vienalga lūst- tādas kā Lichtkonigin Lucia vai Antike. Tāpēc šoruden Lūciju apgriezu kā krūmrozi. Liecot rozes vēl ir jāuzmanās, lai roze nenolūst pie potēšanas kakliņa, jo tā ir vieta, kur viņa cenšas liekties. Te nu ir pie rozes celma jāpieliek kaut kāds atbalsts, piemēram, kaut vai koka bluķēns, lai roze liecas ap to, nevis lauž nost kakliņu. Tējrozes un krūmrozes apgriežu pēc principa: tas kas būs virs apsega- vienalga nosals. Pie reizes rožu ceru tādā veidā arī atlapoju. Nelielas pārdomas par apgriešanu ir pie rozēm, kuras zied uz otrā gada dzinumiem- cik tālu griezt, ko atstāt. Augststumbra rožu man nav un neinteresējos, tāpēc to ieziemošanas problēmas nav manas problēmas. Pēc apgriešanas man radās vesels klēpis ar rožu ziediem un pumpuriem, ko ielikt vāzē- pēdējais sveiciens no rozēm un vasaras,
– 3% dzelzs vitriola šķīduma miglošana uz rozēm. Šo lietu daru pirmo reizi, jo to plaši pielieto Krievijas rožu audzētāji. Mērķis- pasargāt rozes no sēņu slimībām ziemas laikā- īpaši pret rožu kātu brūnplankumainību. Nedaudz tas pasākums biedē, jo rožu ceru svaigās griezumvietas apdega zili melnas, bet varbūt ka tā vajag. Nekas, pavasaris parādīs, bija vai nebija pareizi. 5 litru miglotāja (150 g dzelzs vitriola) uzpildīšana pilnībā pietiks kādiem 20- 30 rožu stādiem. Ar pāri palikušo šķīdumu nomigloju sūnu vietās, kur tā dārzā savairojusies- sūnai dzelzs savienojumi nepatīk. Un, skat, pēc dienas sūna nodegusi brūni melna.
Tas arī īsumā viss. Šos darbus darot, jau saplānoju, kādu apsegu katrai rozei pielietošu. Tagad atliek tikai sagādāt vēl sausu kūdru, kādu kasti, agrotīklu, plēvi, jā arī žurku indi, ko palikt zem apsegiem, jo pagājušo ziemu žurkas atsevišķu rožu cerus nograuza līdz zemei, kā arī totāli sabojāja vīteņrozes.
Nu ko, gaidām salu.
AGRIS: Mans kaktiņš, mans stūrītis weba. 