Category Archives: Rozes

Mala

Noliecu vīteņrozes. Kā katru rudeni ķēpīgākais un nepatīkamākais darbs ir vīteņrožu noliekšana, ziemas apsegšanai, jo nenoliecot tās var ziemas salā nosalt un pavasarī visa audzēšana būs jāsāk no jauna. Vienmēr esmu ar skaudību skatījies uz vīteņrožu apaudzētām māju sienām, ieejas … Turpiniet lasīt

Esmu atpakaļ

Apzinīgās dzīves laikā nākas saskarties ar nepārtrauktu laika trūkumu, kas traucē paveikt visu iecerēto- jaunībā sakām: “To es padarīšu, kad izaugšu”, lieli būdami, izgudrojam tādus attaisnojumus, kā “To es padarīšu ziemā/ vasarā” vai “Tas man jāatliek uz atvaļinājuma laiku”, vecāki palikdami, sakām: “To es padarīšu pensijā, tad gan man būs laika”. Tad pienāk pensijas gadi un ir jāsāk pildīt solītais, bet atliktais, jo tālāk atlikt vairs nav kur. Arī man. Tāpēc esmu atgriezies pie šī bloga rakstīšanas, jo rožu audzēšanu un kopšanu es neesmu atmetis un viss turpinās. Un rakstīšu ne jau tāpēc, lai lielītos ar savām rozēm, vai sūdzētos par neveiksmēm, bet ar domu, ka kādam būs jāturpina iesāktais arī pēc manis, jo rozes tak paliks, un par rozēm ir jārūpējas. Šeit rakstītais ar padomiem, kas balstīti uz paša pieredzi, lai palīdz un iedrošina, jo pats atceros, cik dumjš un nezinošs biju sākumā. Un tā- uz priekšu! “I’m back”, kā teica Terminators.

Galerija

Maximas rozes: nekad vairs?

Ņemot vērā iepriekšējo gadu rūgto pieredzi ar Maximas rozēm, biju apņēmies nekad vairs neielaisties nekādās darīšanās ar Maximu rožu iegādes jautājumos, līdz šopavasar atkal ieraudzīju kārtējo pievedumu par kaut kādiem eiro piecdesmit gabalā- smieklīgi lēti. Un nenoturējos, nopirku, jo: ieraudzīju … Turpiniet lasīt

Rožu dārza 2013. gada balvas nominācijas un laureāti.

Laikā, kad tiek piešķirtas visādas Grammy, Oskaru un citādas balvas par sasniegumiem iepriekšējā gadā, nagi niez pašam kaut ko tādu noorganizēt, nu, piemēram Rožu dārza balva 2013. Lai žūrijai būtu vieglāk nonākt pie kopīga slēdziena un nebūtu aizdomu par locekļu korumpētību,  tā sastāvēs tikai no manis un lēmumus pieņemšu es, lēmumi būs pilnīgi subjektīvi, tāpēc godīgi.

Un tā Gada rozes titulam tiek nominētas:

Abraham Darby, par bagātīgu un krāšņu ziedēšanu

2013. gads

2013. gads

Fragezeichen, 2013. gads, tiešām, bija šīs rozes gads

2013. gads

2013. gads

Graham Thomas, pārziemoja diezgan slikti, ilgi nevarēja ieskrieties, bet tad ziedēja braši

2013. gads

2013. gads

Leonardo da Vinci, nopietna roze, nebija klīrīga- kā uzziedēja, tā pilnos ziedos ziedēja visu vasaru

cropped-leonardo_2013_1.jpg

Lidija Freimane, kaut gan jauna roze, sāka attaisnot uz sevi liktās cerības

2013. gads

2013. gads

Un tā, gada rozes titulu iegūst Leonardo da Vinci, lai gan jāsaka, ka šis bija patiesi grūts lēmums, bet, kā jau minēju, tīri subjektīvs, tāpēc godīgs.

Gada debijas rozei nominētas:

Gloria Dei, no Trubiņas kundzes sūtījuma, īpaši fascinē rozes neonīgā ziedlapiņu apmale

2013. gads

2013. gads

Jubilee du Prince de Monaco, centās ziedēt kā traks

2013. gads

2013. gads

-Rhapsody in Blue, arī no Trubiņas kundzes sūtījuma, beidzot dārzā ir kaut kas no zilā gala rozēm

2013. gads

2013. gads

Gada debijas rozes tituls pēc ilgstošas žūrijas apspriešanās tiek piešķirts Jubilee du Prince de Monaco. Kaut nu princis nebūtu visu spēku iztērējis ziedpumpuriem, lai spētu sekmīgi pārziemot.

Gada vīteņrozes goda nominanti:

Fragezeichen, 2013. gads, tiešām, bija šīs rozes gads

2013. gads

2013. gads

Graham Thomas, pārziemoja diezgan slikti, ilgi nevarēja ieskrieties, bet tad ziedēja braši

2013. gads

2013. gads

Shogun, jauna, sparīga un smuka roze

2013. gads

2013. gads

Šoreiz laureāta gods tiek Fragezeichen, godam nopelnīts.

Gada angļu rozes nosaukumam nominētas:

Abraham Darby, par bagātīgu un krāšņu ziedēšanu

2013. gads

2013. gads

Graham Thomas, pārziemoja diezgan slikti, ilgi nevarēja ieskrieties, bet tad ziedēja braši

2013. gads

2013. gads

Lai gan šoreiz izvirzītas tika tikai divas, taču pateikt kura no viņām ir labāka, nebija nemaz tik viegli. Gala lēmums- Gada Angļu roze dārzā ir Abraham Darby.

Gada parka rozes nosaukumam tika nominēta tikai viena roze, kas arī tiek nosaukta par Gada parka rozi- Lidija Freimane.

2013. gads

2013. gads

 

Gada krūmrozes nominanti:

Leonardo da Vinci, nopietna roze, nebija klīrīga- kā uzziedēja, tā pilnos ziedos ziedēja visu vasaru

cropped-leonardo_2013_1.jpg

Lions Rose, roze, kas palēnām sāk parādīt savu lauvas spēku

2013. gads

2013. gads

Un uzvarētājs šajā kategorijā ir Leonardo da Vinci.

Gada notikums rožu dārzā, kas visvairāk palicis atmiņā:

– Rožu iegāde no Trubiņas kundzes, pirmo reizi to darīju un paliku apmierināts gan ar rezultātiem, gan servisa kvalitāti.

– Rundāles pils rožu dārza apmeklējums jūlijā. Sen jau biju gatavojies aizbraukt, bet līdz šim nebija sanācis. Kopējais iespaids- iespaidīgi, bet ne izcili. Arī viņi ir cilvēki un, kā pamanīju, saskaras ar tām pašām problēmām, ar kurām es- rozes gadās, ka nepārziemo, rožu slimības, kaitēkļi utt.

– Miltrasas epidēmija. Nu nevienu gadu nebiju saskāries ar tik plašu un visaptverošu šīs slimības epidēmiju. Kā saka: “Balta gāja tautumeita, kā ar sniegu apsnigusi, nav ar sniegu apsnigusi, tā ir miltrasa- ar steigu jāmiglo”!

– līdz šim vēl nepieredzētie grauzēju postījumi, kas atklājās, rozes atsedzot. Kas  nu ir, tas nu ir- brīžiem tā bija bezcerība, kas pārņēma, rozes atsedzot. Nograuzts bija viss, kas virs zemes.

Un tā: gada notikums, kurš visvairāk palicis atmiņā ir Rundāles pils rožu dārza apmeklējums jūlijā.

Gada pārsteigums, nominanti:

– Lidija Freimane- jaunā parka roze, kas sāka tā pa īstam ziedēt un ziedēja pārsteidzoši krāšņi,

– Jaunās rozes, kuras ne reizi neuzziedēja, nu, kas to būtu domājis, pat ne ziedpumpura,

– Augusta Luise, kura izrādījās, patiesībā, nebija Augusta Luise. Jā tas nu, patiesi bija kā sitiens zem jostasvietas,

– Miltrasas plašā epidēmija. Nu nevienu gadu nebiju saskāries ar tik plašu un visaptverošu šīs slimības epidēmiju. Kā saka: “Balta gāja tautumeita, kā ar sniegu apsnigusi, nav ar sniegu apsnigusi, tā ir miltrasa- ar steigu jāmiglo”!

Ja kaut kam biju vairāk vai mazāk gatavojies, tad tam, ka roze, kuru biju pircis diezgan droši kā Augusta Luise, tā nebūs, nu nepavisam nebiju gatavs. Tāpēc šis misēklis tiek atzīts par gada pārsteigumu 2013. gadā.

Un turpat jau seko nākošā nominācija:

Gada vilšanās ar saviem kandidātiem:

– Jaunās rozes, kuras neuzziedēja,

– Augusta Luise, kura patiesībā nebija Augusta Luise,

– Jāņu roze ar savu neparasti nīkulīgo ziedēšanu.

Katru gadu, iestādot jaunās rozes, ar nepacietību tiek gaidīts pirmais zieds. Ejot gar rozēm- pirmais, ko dari, aizcilpo pie jaunajām, uzmest aci, vai nav jau uzziedējušas. Un tāpēc tas, ka līdz rudenim jaunās rozes tā arī neuzzied, sagādā tādu vilšanos, ka atliek tikai šo notikumu nosaukt par gada vilšanos rožu dārzā.

Praktiski šie paši nominanti ir arī nākošajā nominācijā:

Gada izgāšanās:

– Jaunās rozes, kuras neuzziedēja,

– Augusta Luise, kura patiesībā nebija Augusta Luise,

– Jāņu roze ar savu neparasti nīkulīgo ziedēšanu,.

Vienmēr Jāņu roze ir bijusi vasaras sākuma dārza lepnums un prieks, tāpēc pagājušā gada nīkulīgā ziedēšana bija katastrofa šai rozei. Roze tika pilnībā atjaunota, atstājot augošus tikai jaunos dzinumus, cerot uz renesansi 2014. gadā, bet 2013. gadā pienākas  tituls “gada izgāšanās”, jeb avenīte.

Gada slimībai nominētas jau pazīstamās un zināmās:

– slikta pārziemošana,

– lapu melnplankumainība,

– miltrasa,

– kātu brūnplankumainība,

– pelējums, saistīts ar pārliecīgu mitrumu ziemošanas periodā,

– rožu bojājumi, saistīti ar līdz šim vēl nepieredzētiem grauzēju postījumiem, kas atklājās rozes atsedzot,

Par gada slimību ir jānosauc miltrasa, kas uzbruka kā nekad agrāk, un kuras apkarošanai tika daudz ķīmijas izmiglots.

Gada zaudējums:

– Midsummer, kura nepārziemoja,

– Augusta Luise, kura izrādījās, patiesībā nebija Augusta Luise.

Gada zaudējuma titulu iegūst Midsummer, pēc nāves. Viņai arī tiek speciālbalva- solījums rozi dārzā atjaunot nākotnē.

Nu tā,  2013. gada tituli sadalīti, lai pludo šampanietis par godu uzvarētājiem!

Prātojumi, gatavojot rozes ieziemošanai.

Lai gan rozes ieziemot vēl ir stipri par ātru, tomēr gatavošanās tam ir jāsāk, jo pats ieziemošanas brīdis parasti pienāk strauji un, kā likums, nedēļas vidū, kad ar to nodarboties galīgi nav laika. Ir bijušas reizes, kad esmu skraidījis tumsā pa dārzu ar bateriju, bērdams kūdru uz rožu kakliņiem. Tāpēc tagad cenšos sagatavoties ieziemošanai vēl laikus, kamēr silts, jo tāpat bez pārsteigumiem jau neiztiks.

Mana gatavošanās rožu ieziemošanai ietver sevĪ:

– kālija papildmēslojuma uzbēršanu, ko izdarīju jau pirms kāda laika. Kālijs rozēm palīdzot pārziemot,

– egļu skuju sagādi. Egļu skujas tomēr, pēc manām domām, mūsu apstākļos ir gandrīz vai ideāls rožu apsegs sala aizsardzības un vienlaicīgas rožu vēdināšanas ziņā. Vienīgais mīnuss, kura dēļ es šķībi skatos uz skujām, ir tas, ka egļu skujas ļoti paskābina augsni, efektu varot salīdzināt ar sērskābi- tāpēc mežā zem eglēm nekas neaugot. Pavasarī, noņemot apsegus, visas skujas līdz ar plānu augsnes virskārtu jāaizvāc. Egļu skujas vislabāk gādāt mežā tur, kur izcirtumos egles cērt- augstākie zari eglēm ir kupli un biezi, uz zemes tik labus zarus no augošām eglēm nevar dabūt. Cik daudz vajag?- pilnu mašīnas bagāžnieku, par daudz jau nebūs, un tad vēl būs jākombinē ar citiem apsegiem,

– rožu noņemšanu no balstiem un apgriešanu. Vīteņrozes, kuras gribu saglabāt garas, apgriežu nedaudz, galvenokārt koncentrējoties uz slimību un citādi bojāto zaru izgriešanu, vēl arī nākas izgriezt zarus, kuri tā savijušies, ka praktiski nav iespējams atbrīvot. Tūlīt pat sāku vīteņrozes pieliekt un slogot. Tas jādara pakāpeniski, jo rozes tā nemaz neļaujas uz reizi liekties gar zemi- lepnas dāmas. Ir pat vīteņrozes, kuras liecot, vienalga lūst- tādas kā Lichtkonigin Lucia vai Antike. Tāpēc šoruden Lūciju apgriezu kā krūmrozi. Liecot rozes vēl ir jāuzmanās, lai roze nenolūst pie potēšanas kakliņa, jo tā ir vieta, kur viņa cenšas liekties. Te nu ir pie rozes celma jāpieliek kaut kāds atbalsts, piemēram, kaut vai koka bluķēns, lai roze liecas ap to, nevis lauž nost kakliņu. Tējrozes un krūmrozes apgriežu pēc principa: tas kas būs virs apsega- vienalga nosals. Pie reizes rožu ceru tādā veidā arī atlapoju. Nelielas pārdomas par apgriešanu ir pie rozēm, kuras zied uz otrā gada dzinumiem- cik tālu griezt, ko atstāt. Augststumbra rožu man nav un neinteresējos, tāpēc to ieziemošanas problēmas nav manas problēmas. Pēc apgriešanas man radās vesels klēpis ar rožu ziediem un pumpuriem, ko ielikt vāzē- pēdējais sveiciens no rozēm un vasaras,

– 3% dzelzs vitriola šķīduma miglošana uz rozēm. Šo lietu daru pirmo reizi, jo to plaši pielieto Krievijas rožu audzētāji. Mērķis- pasargāt rozes no sēņu slimībām ziemas laikā- īpaši pret rožu kātu brūnplankumainību. Nedaudz tas pasākums biedē, jo rožu ceru svaigās griezumvietas apdega zili melnas, bet varbūt ka tā vajag. Nekas, pavasaris parādīs, bija vai nebija pareizi. 5 litru miglotāja (150 g dzelzs vitriola) uzpildīšana pilnībā pietiks kādiem 20- 30 rožu stādiem. Ar pāri palikušo šķīdumu nomigloju sūnu vietās, kur tā dārzā savairojusies- sūnai dzelzs savienojumi nepatīk. Un, skat, pēc dienas sūna nodegusi brūni melna.

Tas arī īsumā viss. Šos darbus darot, jau saplānoju, kādu apsegu katrai rozei pielietošu. Tagad atliek tikai sagādāt vēl sausu kūdru, kādu kasti, agrotīklu, plēvi, jā arī žurku indi, ko palikt zem apsegiem, jo pagājušo ziemu žurkas atsevišķu rožu cerus nograuza līdz zemei, kā arī totāli sabojāja vīteņrozes.

Nu ko, gaidām salu.

Kas tad nav pārdzīvojis pagājušo ziemu?

Šodien pārskatīju tās rozes, kuras pēc ziemas vairs nav izrādījušas dzīvības pazīmes- paraku vaļā, nāk vai nenāk kāds zaļš asns, citādi būs kā  pagājušo gadu, kad rāvu ārā, pāris rozes nācās spraust atpakaļ, jo zem augsnes virskārtas sparīgi nāca ārā jauni dzinumi. Šoreiz nekā. Nu ko, kas beigts, tas beigts. Un tā ziemas rezultāts- 4 zaudētas rozes. Pirmās 2 bija dārzā izstādītas podiņu rozes, kuras ziemā pārdod ziedošas. Par tām nav liels brīnums, lai gan viena jau bija sekmīgi ziemojusi vairākas ziemas, bet otra pavasarī pat sāka dzīt ārā dzinumus, taču tad, laikam, tomēr spēki pietrūka. Nu nav jau viņas domātas kā āra rozes mūsu apstākļiem. Ja gribas ķēpāties, jāaudzina kā konteinerrozes- man negribas.

Lielāks zaudējums bija Midsummer, kurš tad nu beidzot ir iznīcis pavisam. Švaks jau viņš bija, jo slikti pārziemoja iepriekš.  Nezinu vai atjaunošu, jāpadomā.

Pavisam negaidīts ir Lichtkonigin Lucia zaudējums- spēcīgs krūms, ieziemots tāpat kā visas pārējās, bet šopavasar beigts jau no starta. Jāsaka kā tais meksikāņu seriālos: “Porkē”??? Laikam tā vieta rozēm nav laimīga- jau otrā roze neiztur ziemu, vairāk rozes tur nestādīšu. Par laimi man ir vēl  2 Lūcijas.

Un tā, ja vēl pieskaita iepriekš pieminētos grauzēju radīto skādi- rozes pārziemojušas ir so so, varēja būt labāk.

Jauns ziemošanas pārsteigums- grauzēju postījumi.

Pagājušo ziemu tika eksperimentēts ar jaunu rožu piesegšanas veidu- kartona kastēm, kas pārsegtas ar agrotīklu un pa virsu ar polietilēna plēves pārklāju, lai biežie atkušņi, kas raksturīgi mūsu ziemām, nepārvērstu kastes slapja papīra blāķī, zem kura mitrumā iet bojā rozes. Rezultāti- nav izcili, bet principā tā ieziemot var, taču jārēķinās ar to, ka vējš visu ziemu centīsies plēves pārsegus noraut, kastes dabūs mitrumu un saplaks- rozēm iestāsies antisanitāri apstākļi, parādīsies pelējums un citas ar mitrumu un sliktu vēdināšanu saistītas problēmas, kuras var daļēji mazināt, pavasarī savlaicīgi atsedzot un vēdinot. Nu bet tā ir papildus ķēpa.

Taču ir vēl viena problēma, ar kuru tik lielā mērā iepriekš nebiju saskāries, bet, kura šopavasar atklājās Alsungas dārzā- izrādās zem kastēm sev ziemošanas vietu bija izraudzījušies grauzēji, iespējams, peles, kuri savā badīgumā nograuzuši piesegtajiem rožu dzinumiem visu mizu, kam tikuši klāt. Dzinumi apgrauzti tiktāl, ka pavasarī jau gājuši bojā- atliek tikai nogriezt un izmest.

Nākamo ziemu tas ir jāņem vērā un jāparedz aizsardzība pret grauzējiem, ja negrib pazaudēt rozes- nu kaut vai jāpabāž kaķis zem kastēm ;-), bet, ja nopietni- inde, ap ceriem sausas kūdras apbērums, jo apgrauztas ir tās rozes daļas, kas ir virs zemes. Varbūt, ka pa vasaru vēl kas iešausies prātā. Un dārzā jāsastāda labi daudz žurku puķu.

Sārtā straume.

Bieži vien rozēm nepietiek ar to, ka izravējam, mēslojam un palaikam ar kaut ko apsmidzinām. Rozēm ir jāpalīdz arī sevi parādīt un izstādīt. Šoreiz par vāka rozi ir kļuvis nezināmas šķirnes ramblers, pie tam  vēl divi vienkopus, kuri man nāca mantojumā, bet kurus mana māte sevišķā vērtē neturēja, un tā nu viņi tur auga, kaudzē sakrituši un kopā savijušies. Pamatīgi tiku saskrāpēts, kamēr tiku ar viņiem galā un saliku pa vietām- balstiem, pie kuriem pieturēties un vīties. Toties, kas tagad par skatu ziedēšanas laikā- kā rozā ūdenskritums, kas gāžas lejā, tiesa gan, diezgan mežonīgs, ja iedomājas, kāda skrāpēšanās sagaidāma rudenī, gulēt liekot. Nu kā jau ramblers. Pie noziedējušo ziedu izgriešanas vispār nav ko ķerties- to ir tik daudz, ka griešana ātri apnīk, un vienmēr iešaujas kaut kas cits prātā, ko varētu padarīt.

Par noziedējušo ziedu izgriešanu. Kurā vietā griezt?- jautājums, kurš rodas vienmēr, kad stāvi ar šķērēm pie rožu krūma. Nesen iznākušais bilžu žurnāla  “Dārza pasaule” augusta numurs atkal kārtējo reizi piekodina, ka noteikti noziedējušie ziedi ir jāizgriež, bet kā pareizi- nepasaka (kā vienmēr). Tad nu atliek tikai balstīties uz savu pieredzi, trūkstošo informāciju mēģinot sagrābstīt pa dažādiem forumiem . Es pieturos pie principa- griezt nost  ne ātrāk kā pie pirmā pieclapīša, skaitot no zieda, jo šai vietā no padusītes nāks ārā jauns spēcīgs dzinums, kurš dos ziedus. Izņēmums  ir tikai tad, kad padusīte ir jau devusi savu dzinumu, kurš izziedējis. Tad ejam uz nākošo pieclapīti un griežam tur. Protams, var griezt arī zemāk, bet tad ir jāskatās, vai krūms netiks pārāk apskādēts vienā gadījumā, vai arī krūms neveidojas pārāk izstīdzējis – citā gadījumā. Nianses var parādīties ar vīteņrozēm, jo tad ir jādomā, kur mēs gribam, lai roze tiecas, lai gan apgriešanas pamatprincipi ir tie paši. Vispārīgi ņemot, vasaras apgriešana  ir tīri patīkams pasākums, ja vien nav jāapgriež rambleri, par ko minēju sākumā. Un ko šai sakarā domājat Jūs- kas šito ir izlasījuši?

Gertrude Jekyll- renesanse.

Gertrude Jekyll nešaubīgi ir viena no labākajām Deivida Austina rozēm- roze, ar kuru es sāku iepazīt jēdzienu “Angļu roze”, un kuru var uzskatīt par katra dārza rotu. Tiku viņu iegādājis 2008. gadā, un jau nākošajā gadā Ģertrude sparīgi ziedēja un attīstījās par īstu vīteņrozi, lai gan audzēju viņu vairāk kā krūmrozi. Nākamajos gados pēc veiksmīgas ziemošanas, augšana un ziedēšana turpinājās, līdz 2010. gada beigās to spēcīgi apgriezu- nogriežot visus garos un jau vecojošos kātus. Roze to, laikam, ņēma ļaunā un 2011. gadā skats uz to bija diezgan nožēlojams- ne miņas no greznā un spēcīgā krūma. Baidījos pat par to, vai pārdzīvos nākošo ziemu, tāpēc šogad esmu patiesi priecīgs, jo Ģertrude izskatās veiksmīgi pārziemojusi, atpūtusies un atguvusi sparu un ziedēšanas prieku. Par to arī viņai šoreiz  tiek “vāka meitenes” statuss.

Kāds ir šīs rozes vārds?

Rožu ziedēšanas laikā šī bloga vāka meitenes mainās bieži. Tas arī saprotams- katrai ir savs skaistums un savs stāsts.

Šai reizē tā ir roze, kas man nāca mantojumā no mātes  viņas dārzā. Jau pāris gadus priecājos par šo rozēnu, tikai , diemžēl, nezinu nosaukumu, tāpēc lūdzu palīdzību tā noteikšanā. Līdzīgākā roze, ko sameklēju  varētu būt Pullman Orient Express, taču šaubos, jo neatceros, ka māte būtu šādu nosaukumu pieminējusi. Roze noteikti ir no Latvijā populārajām, jo māmuļa parasti iepirkās tirgū, tāpēc , Jūs, kuri šo lasa, lūdzu dodiet savus variantus, gan jau parādīsies īstais.

Iepriekšējās vāka meitenes-dzeltenās rozes uzziedēšana tika ilgi un ar nepacietību gaidīta, jo  tā ir roze, kas tika ieaudzināta no spraudeņa. Pie tam spraudenis ilgi neieauga- lapas sāka dzīt tikai nākošajā pavasarī pēc ielikšanas, pa to laiku bija jau piemirsies, no kuras rozes  tas ir. Vēl gads pagāja līdz varēja stādīt zemē, un nu tas uzziedēja. Rūpju bērns, tāpēc dikti mīļš. Izskatās, ka būs vai nu Lichtkonigen Lucia vai Fresia, bet vēl jāpavēro.